Cieto poliuretāna putu un EPS tehniskā atšķirība

Cieto poliuretāna putu un EPS izvēle sākas ar materiāla uzbūvi. Cietās poliuretāna putas ir slēgtu šūnu materiāls, kura blīvums ir 150-220 kg/m³. Šāda struktūra ir piemērota veidnē ražotiem dekoratīviem elementiem, kuros svarīga ir profila ģeometrija, ornamenta reljefs un stabila apdares virsma. Slēgtu šūnu struktūra nenozīmē absolūtu ūdensnecaurlaidību: ūdens uzsūkšana ir mazāka par 1 %, tomēr materiāls nav jāuzskata par hidroizolācijas slāni.

EPS jeb putupolistirols arī ir putu materiāls, taču tā virsmas raksturs un apstrādes rezultāts atšķiras no cietā poliuretāna. EPS ir loģiska izvēle projektos, kuros galvenās prioritātes ir neliels svars, vienkāršas formas un izmaksu kontrole. Savukārt fasāžu dzegām, logu apmalēm, konsolēm, pilastriem un ornamentētiem elementiem materiāla izvērtēšanā jāņem vērā, cik redzama būs detaļa, cik sarežģīts ir tās reljefs un kāda krāsošanas sistēma tiks izmantota.

Eiropas projektos jāvērtē arī konkrētās valsts klimats, fasādes pamatne, transportēšanas maršruts un iepakojuma risks. Garš, reljefains dekoratīvais profils prasa ne tikai piemērotu materiālu, bet arī aizsardzību pret malu bojājumiem noliktavā, pārvadāšanas laikā un montāžā.

Cieto poliuretāna putu virsmas īpašības ir nozīmīgas vietās, kur skatītājs redz ēnas līnijas, stūru pārejas un ornamenta reljefu nelielā attālumā. Veidnē izgatavots motīvs var saglabāt skaidru kontūru, tādēļ cietās poliuretāna putas ir piemērotas dekoratīviem risinājumiem ar atkārtotu rakstu, karnīžu pakāpieniem, kasetēm un klasiskām fasādes detaļām. Virsmas cietība palīdz samazināt nejaušas lokālas saspiešanas risku, taču arī poliuretāna dekoram nepieciešama rūpīga pārvietošana un aizsargāts iepakojums.

EPS virsmas struktūra var būt atbilstoša vienkāršiem, lielāka mēroga apjomiem, kuros smalks reljefs nav galvenais uzdevums. EPS priekšrocība ir mazs svars, kas var būt svarīgs loģistikā un elementu pārvietošanā objektā. Tomēr EPS dekoru virsmas un malu kvalitāte jāvērtē uz konkrēta parauga, īpaši tad, ja plānots izteikts ornaments vai tumša krāsa, kura labāk atklāj nelīdzenumus.

Ģipsis, poliesters un betons nav universāli aizvietotāji, bet tiem ir pamatotas lietošanas situācijas. Ģipsis ir piemērots daudziem iekštelpu restaurācijas un vēsturisku interjeru darbiem. Poliesters var būt noderīgs noteiktām formētām detaļām. Betons ir piemērots konstrukcijām un masīvām āra detaļām, ja projektā ir paredzēta attiecīga nestspēja un montāžas risinājums.

Cietie poliuretāna dekoratīvie elementi tiek piegādāti ar rūpnīcas gruntējumu. Rūpnīcas gruntējums nodrošina sagatavotu pamatu turpmākai apdarei, taču papildu gruntēšana var būt nepieciešama atbilstoši izvēlētajai krāsas sistēmai, objekta stāvoklim un krāsas ražotāja norādēm. Apgalvojums, ka papildu gruntējums nekad nav vajadzīgs, nebūtu tehniski pareizs.

Krāsas uzklāšana jāplāno kopā ar virsmas sagatavošanu. Savienojumu vietas pēc montāžas apstrādā ar špakteli, slīpē ar 180-220 graudainības smilšpapīru, pēc tam veic gruntēšanu un uzklāj 2 krāsas kārtas. Šāda secība palīdz vienādot montāžas savienojumu un redzamo profila virsmu. Konkrētā špakteles, grunts un krāsas savietojamība jāpārbauda izvēlētās sistēmas dokumentācijā.

Gan cietās poliuretāna putas, gan EPS var būt jutīgi pret neatbilstošiem šķīdinātājiem, atšķaidītājiem un agresīviem tīrīšanas līdzekļiem. Tāpēc tinerus saturošus produktus nedrīkst izvēlēties pēc pieņēmuma; pirms pilna apjoma darba jāievēro pārklājuma ražotāja instrukcija un, ja nepieciešams, jāveic pārbaude uz parauga. Materiāla virsmas kvalitāti nosaka ne vien dekoratīvā detaļa, bet arī visa krāsošanas sistēma.

Cieto poliuretāna putu ekspluatācijas temperatūras diapazons ir -20 °C / +70 °C. Šis diapazons raksturo materiāla tehnisko īpašību, bet neaizstāj projekta izvērtējumu par fasādes atrašanās vietu, pamatnes kustībām, lietus slodzi un krāsojuma sistēmu. Ārējā fasādē UV izturīga krāsa ir obligāta, jo ultravioletais starojums ietekmē neaizsargātas dekoratīvās virsmas apdari.

Mitruma noturību nedrīkst sajaukt ar ūdens izolāciju. Cieto poliuretāna putu ūdens uzsūkšana ir mazāka par 1 %, tomēr fasādes mezglos joprojām jārisina ūdens novadīšana, savienojumu aizsardzība, palodžu un dzegu pilēšanas malas, kā arī pamatnes tehniskais stāvoklis. Dekoratīvs profils nevar aizvietot pareizi izveidotu hidroizolāciju vai bojātas fasādes remontu.

EPS izmantošana ārpus telpām ir jāplāno atbilstoši paredzētajai aizsargkārtai un konkrētajam pielietojumam. Arī EPS fasādes elementi nedrīkst palikt bez projektam piemērotas apdares. Auksta klimata reģionos īpaša uzmanība jāpievērš mitruma iekļūšanas riskiem, atkārtotiem sasalšanas un atkušanas cikliem, kā arī pārklājuma elastībai. Eiropas dažādajos klimata apstākļos viens un tas pats profils var prasīt atšķirīgu krāsas un mezglu risinājumu.

Ugunsreakcijas klase raksturo materiāla reakciju uguns iedarbībā, nevis garantētu ugunsnoturības ilgumu. Tādēļ cieto poliuretāna putu, EPS, ģipša, poliestera vai betona salīdzināšanā nedrīkst piešķirt materiālam ugunsreakcijas klasi, sertifikātu vai atbilstību būvnormatīviem bez konkrētā produkta reģistrētas dokumentācijas. Projektā nepieciešamā klase ir jāpārbauda pēc izvēlētā elementa un attiecīgās valsts prasībām.

Materiāla izvēle nav jābalsta uz vienu īpašību. Ģipsis noteiktos interjeru risinājumos var būt piemērotāks materiāls, betons var būt pamatota izvēle masīvām vai konstrukcijās integrētām detaļām, savukārt EPS var būt racionāls vieglu un vienkāršu formu projektos. Cietās poliuretāna putas ir piemērotas, ja prioritāte ir formēta detaļa, virsmas kvalitāte un rūpnīcā gruntēts dekoratīvais elements.

Dekoratīvās kolonnas ir vizuāli arhitektūras elementi un nenes ēkas slodzi. Tām ir pašsvars un savienojumu slodzes, tāpēc nedrīkst apgalvot, ka tās neietekmē sienu vai stiprinājuma pamatni. Ja projektā ir konstrukcijas funkcija, tā jārisina ar atsevišķi projektētu nesošu sistēmu.

Cieto poliuretāna putu dekoru kvalitāti nosaka arī montāžas disciplīna. Darbu sāk uz tīras un sausas pamatnes. Elementus griež ar 45 grādu leņķa salaidumiem, izmanto poliuretāna montāžas līmi un obligāti veic mehānisku stiprināšanu ar skrūvēm. Silikons nav paredzēts kā montāžas līme šādam risinājumam. Pēc stiprināšanas savienojumus špaktelē, slīpē ar 180-220 graudainības smilšpapīru, gruntē un krāso ar 2 kārtām.

Mehāniskās stiprināšanas izvietojumu, stiprinājuma tipu un savienojuma detaļas nevar noteikt ar universālu attālumu. Tos izvēlas pēc profila šķērsgriezuma, pamatnes, vēja iedarbības, elementa svara un konkrētā produkta montāžas dokumentācijas. Tas ir īpaši svarīgi daudzvalstu projektos, kuros fasāžu pamatnes un vietējā būvniecības prakse atšķiras.

Transportēšanas laikā garus profilus jāatbalsta tā, lai neveidotos punktveida spiediens uz dekoratīvām malām. Iepakojumam jāaizsargā stūri, reljefus un grunts slāni no berzes. Materiāla izvēlē EPS priekšrocība var būt vieglāka pārvietošana, bet cietās poliuretāna putas ir jāizvērtē, ja projektā svarīgāka ir formu precizitāte, virsmas noturība un apdares kontrole.